2011. gada janvārī par nepilna darba laika darbiniekiem strādāja 8,4 miljoni cilvēku, jo viņi nevarēja atrast pilna laika darbu. Jo īpaši augstā bezdarba laikā nepilna laika darbs varētu būt vienīgais risinājums daudziem cilvēkiem. Federālais darba likums nenosaka stundu slieksni, kas nepilna darba laika darbiniekus nošķir no pilna darba laika darba ņēmējiem nodarbinātības noteikumos un privilēģijās.
Pamati
Patiesā darba standartu likums, federālais darba likums, neparedz atšķirību starp pilna darba laika darbiniekiem un nepilna darba laika darbiniekiem, pamatojoties uz stundām. Darba devējiem ir tiesības klasificēt darbiniekus par pilnu vai nepilnu darba laiku, pamatojoties uz jebkuriem kritērijiem.FLSA uzskata šo nostāju, jo tā noteikumi attiecas uz visiem darba ņēmējiem un nav atkarīgi no oficiāla apzīmējuma kā pilna laika vai nepilna darba laika.
Virsstundas
Saskaņā ar likumu darba devēji nedēļas laikā maksā virsstundas, kas ir 1,5 reizes lielākas par darbinieku normālu darba samaksu, kas pārsniedz 40 stundas. Patiesā darba standartu likums kā virsstundu slieksni min 40 stundas. Nepilna darba laika darbiniekam, kura darba nedēļas ilgums ir 20 stundas un kurš nostrādā 25 stundas nedēļā, nebūtu tiesību uz piecām stundām virsstundu kompensāciju. Darbinieka kā nepilna darba laika darbinieka statuss nav būtisks; vienīgais faktors ir kopējais nostrādāto stundu skaits.
Pārrāvumi
Apmēram 20 valstīs ir pārtraukuma likumi, kas nosaka, ka darba dienas laikā darbiniekiem ir jāievēro maltītes. Lielākā daļa šo valstu saista noteikumus par darba laiku, ti, tikai darbiniekiem, kas strādā pilnu dienu vai tuvu tai, ir tiesības veikt pārtraukumus. Atkal, nostrādātais laiks, nevis kā nepilna darba laika darbinieka noteikšana, nosaka, vai darba ņēmējam ir jābūt iespējai paņemt maltīti. Ja darbinieks strādā astoņas stundas dienā, trīs dienas nedēļā, viņai būtu tiesības veikt maltītes pārtraukumu viņas darba dienās saskaņā ar valsts likumiem.
Nepareizi priekšstati
Saskaņā ar Iekšējo ieņēmumu dienesta datiem daži darba devēji uzņemas darbiniekus par neatkarīgiem darbuzņēmējiem, pamatojoties uz nostrādātajām stundām vai nepilna darba laika darbinieka statusu. Patiesībā šie jautājumi nenosaka darbinieka vai darbuzņēmēja statusu. Jautājumi par uzvedības kontroli palīdz noteikt darbinieka statusu. Šo jautājumu piemēri ir, vai darba devējs var vadīt, kad un kur darbinieks veic darbu, un kādus instrumentus vai aprīkojumu lieto darbinieks. Neatkarīgs darbuzņēmējs varētu nonākt vairāk darba stundu nedēļā nekā nepilna laika darbinieks.