Banku rokasgrāmata par naudas līdzekļu pārskaitījumu cenu noteikšanu

Satura rādītājs:

Anonim

Naudas līdzekļu pārskaitījumu cenas ir metode, ko bankas izmanto, lai novērtētu, kā katrs finansējuma avots (noguldījumi un aizdevumi) veicina bankas rentabilitāti. Bankas darbība ir atkarīga no saņemtajiem noguldījumiem. Tā izmanto šos līdzekļus aizdevumu vai ieguldījumu veikšanai. Procentu maksājumi par šiem fondiem nosaka bankas kopējo tīro procentu likmi. Neto procentu likme parasti ir lielākais bankas peļņas avots. Tā kā naudas līdzekļu pārvedumu cenas palīdz aprēķināt bankas līdzekļu neto procentu likmi, tas ir viens no svarīgākajiem instrumentiem, lai novērtētu katra bankas finansējuma avota rentabilitāti.

Izvēlieties līdzekļu pārskaitījumu cenu noteikšanas metodi. Vispopulārākās metodes ir viena baseina likmju saskaņošana, vairāku portfeļa likmju saskaņošana un saskaņots termiņš.

Vienotās likmes metodes metode izmanto tikai vienu līdzekļu pārveduma likmi (aizdevumu finansēšanas izmaksas un noguldījumu vērtība), lai kreditētu visu piešķirto finansējumu un debetētu visu izmantoto finansējumu. Šī vienkāršā metode neņem vērā tādus faktorus kā brieduma un iegulto risku.

Vairāku portfeļu saskaņošana bilanci sadala aktīvu portfeļos, kas pēc tam tiek saskaņoti ar bilances pretējo pusi, lai noteiktu atbilstošu līdzekļu pārskaitīšanas ātrumu.

Atbilstošs termiņš atbilst katram klienta kontam ar tirgus virzītu indeksu. Šī metode ir populāra un precīza, jo pārveduma cenas katram avotam un katram līdzekļu izlietojumam piešķir tirgus vērtību.

Izveidot finansējuma līkni, kas vislabāk atspoguļo līdzekļu izmantošanu vairumtirdzniecības tirgū. Dažas no labākajām izvēles iespējām ir starpbanku likme, piemēram, Londonas starpbanku piedāvātā likme vai LIBOR; starpbanku mijmaiņas līkne; vai Valsts kases ienesīguma līkne. Lai noteiktu pārveduma līknes punktu, lai atrastu pārsūtīšanas ātrumu, izmanto finanšu instrumenta naudas plūsmu, pārvērtēšanu un termiņu. Izvēlētajam naudas līdzekļu pārveduma līmenim ir jābūt pēc iespējas tuvākai pārveduma līknes tirgus likmei. Finansēšanas līkne “vienkārši parāda attiecību starp termiņu un atdevi līdz termiņa beigām konkrētam finanšu instrumentam” (1. atsauce).

Pārskatiet mainīgos lielumus, kas saistīti ar katru aizdevumu vai depozītu pēc tam, kad ir izvēlēts pārsūtīšanas ātrums. Tas palīdzēs noteikt, vai pārsūtīšanas ātrums ir pietiekams. Attiecībā uz aizdevumiem jāpārskata fiksētās un mainīgās izmaksas, kas saistītas ar aizdevumu, un piešķirtā kapitāla izmaksas, pamatojoties uz visiem iegul dītajiem riskiem (kredīts, procentu likme, tirgus, likviditāte un darbība).

Noguldījumiem nosaka fiksētās un mainīgās dzīves izmaksas, kas saistītas ar noguldījumu un piešķirtā kapitāla izmaksām, pamatojoties uz iegulto risku (procentu likme, tirgus likviditāte un darbība).

Atrodiet kredītu kredītu starpību un noguldījumu franšīzes starpību. Kredīta starpībai, ko banka nopelnījusi, uzņemoties kredītrisku, jābūt pietiekami pietiekamai, lai kompensētu kredītu zaudējumus un nodrošinātu atbilstošu rentabilitāti. Piemēram, uz viena gada aizdevumu ar likmi, ko iekasē no klienta 7 procentiem, un pārveduma likmi 5 procentiem, tas ir 2 procenti.

Banka iegūst depozītu franšīzes starpību aizdevumu un ieguldījumu finansēšanai. Tai ir jābūt pietiekamai, lai kompensētu filiāles darbības izmaksas, mazumtirdzniecības piegādes sistēmas un vispārējās pieskaitāmās izmaksas, un tai jāsniedz pietiekama peļņa bankai. Piemēram, trīs mēnešu depozīta sertifikāts 3 procentos, kas atbilst 4 procentu pārveduma likmei, ir 1 procents.

Aprēķiniet neto procentu likmju starpību jeb IRM visiem bankas izmantotajiem līdzekļiem. Atņemiet kopējo procentu likmi par līdzekļiem, kas noguldīti no procentiem, kas gūti par aizdevumiem un ieguldījumiem. Tas parāda bankas peļņu vai zaudējumus.

Padomi

  • Nav nevienas pareizas atbildes par labāko praksi, izvēloties bankas naudas pārvedumu cenu līkni. Bankai ir jāizvēlas labākā līkne attiecībā pret savām vajadzībām un mērķiem.

Brīdinājums

Izmantojot bezriska mārketinga indeksus, piemēram, Valsts kases ienesīguma līkni, tiek mudinātas bankas veikt aizdevumus, kas ir mazāk izdevīgi nekā šķiet. Tas arī attur no noguldījumiem, kas varētu būt rentabli.