Flexogrāfijas plāksnes
Fleksogrāfiskā druka sākas ar fleksogrāfiskās plāksnes izveidi. Flexogrāfijas plāksnes var izveidot, izmantojot trīs dažādas metodes. Viena metode izmanto UV reaktīvo polimēru. UV gaismu spīd uz plēves negatīva, kas novietots virs polimēra. Polimērs reaģē uz UV, kas nāk caur negatīvo un sacietē. Neapstrādāts polimērs tiek noņemts, izmantojot ūdeni vai ķīmisku šķīdinātāju.
Otrs paņēmiens ir digitālā platformu izgatavošana. Digitālā platformas izgatavošana ietver vēlamā attēla izveidošanu digitālā formātā (parasti ar darbvirsmas publicēšanas programmu) un šī digitālā galvenā attēla izmantošana, lai lāzerētu etiķeti.
Galīgā metode ir veidot pelējumu. Šajā metodē tiek izmantota fotoreaktīva metāla plāksne, izmantojot negatīvu. Pēc iedarbības fotoreaktīvajai plāksnei tiek piešķirta skābes vanna, radot iegravētu attēlu. No gravētā metāla plāksnes izgatavo pamatplāksnes veidni, un gala iespiedplāksne tiek ražota no galvenā veidnes.
Flexogrāfiskais printeris
Ir vairāki dažādi fleksogrāfiskie printeri, kas parasti tiek uzstādīti, lai pielāgotu īpašas drukas vajadzības. Izmantotie pamatprincipi parasti ir vienādi no printera uz printeri. Efektīvi ir trīs iesaistītie rullīši: skaitītāja rullis (tā saukts, jo tas mērāms uz plāksnes uzklātā tintes daudzuma), veltnis ar piestiprinātu plāksni un iespaidu veltnis. Mēraparāts izmanto iepriekš noteiktu tintes mērījumu uz plāksnes. Pēc tam plāksne tiek noņemta no ārsta. Pamatne (drukājamais materiāls) tiek novadīta starp drukas plāksni un nospieduma veltni, kas iedarbojas uz pamatni pret plāksni.
Substrāti
Fleksogrāfisko drukāšanu var veikt ar plašu materiālu klāstu. Vēsturiski to izmanto, lai drukātu uz kartona un pārtikas iepakojumiem. Mūsdienās fleksogrāfiskajā drukā var izmantot praktiski jebkura veida pamatnes. Daži no populārākajiem materiāliem ir plastmasa, papīrs, kartons (joprojām) un celofāns. Tā joprojām tiek plaši izmantota laikrakstu, katalogu, etiķešu un iepakojuma drukāšanā.
