Ikreiz, kad vēlaties pārdot produktus no savas mājas vai uzsākt mājas uzņēmējdarbību, jums būs jāpārliecinās, ka jūs atbilstat visām attiecīgajām licencēšanas prasībām. Mājas bizness un likumi attiecībā uz pārtikas tirdzniecību lielā mērā atšķiras dažādās valstīs un vietējos rajonos. Jums būs jākonsultējas ar vietējo advokātu vai valsts aģentūru par konkrētajām prasībām, kas attiecas uz jūsu reģionu.
Valsts licence
Dažās valstīs ir īpaši licencēšanas likumi, kas attiecas uz ikvienu, kas pārdod vai apkalpo pārtiku. Piemēram, Mičiganas Pārtikas likums paredz, ka jebkuram uzņēmumam, kas komerciāli apstrādā, konservē, sasaldē, izgatavo, pasniedz vai pārdod pārtiku, vispirms iegūst valsts licenci saskaņā ar Mičiganas Lauksaimniecības un lauku attīstības departamentu. Tomēr dažas darbības ir atbrīvotas no licences saņemšanas. Viens izņēmums ir ražotne, kas pārdod tikai veselus, neslīpētus, svaigus augļus un dārzeņus.
Iepakojums vai ražošanas licence
Dažās valstīs, iespējams, varēsiet pārdot vaļēju produkciju bez licences, bet, pārdodot jebkādus iepakotus vai ražotus produktus, jums parasti ir nepieciešama licence. Piemēram, saskaņā ar Teksasas Valsts veselības dienesta departamentu, ikviens Teksasā, kas pārdod šādus produktus, vispirms ir jāapstiprina kā pārtikas ražotājs.
Vietējā uzņēmējdarbības licence
Līdztekus vietējo pārtikas produktu pārdošanas prasību ievērošanai jums var būt nepieciešams iegūt vietējo uzņēmējdarbības licenci. Piemēram, Miami-Dade County, Florida, jebkurai personai, kas veic uzņēmējdarbību apgabalā, ir jābūt vietējai uzņēmējdarbības licencei, kā arī pilsētas uzņēmējdarbības nodokļa saņemšanai no pašvaldības, kurā atrodas uzņēmums. Nodokļu ieņēmumi ir spēkā vienu gadu no 1. oktobra līdz 30. septembrim, saskaņā ar Miami-Dade apgabala nodokļu iekasētāju.
Rīkojumi
Pat ja jums ir atbilstošas valsts un vietējās licences, jums joprojām ir jānodrošina, ka jums ir atļauts pārdot produktus no jūsu mājām. Pašvaldībām parasti ir zonēšanas rīkojumi, kas liedz jums veikt noteiktas darbības dzīvojamos rajonos. Piemēram, pilsētas vai piepilsētas dzīvojamās teritorijas parasti lieto ierobežojumus, kas liedz īpašuma īpašniekam darboties uzņēmumā, kas mājās veic uzņēmējdarbību vai klientus, savukārt lauku zonējuma prasības var būt mazāk stingras.
