Humanistiskā ētika vai humānisms ir ētiska pieeja, kas visur rada lielu nozīmi cilvēku stāvoklim, bez jebkāda veida atšķirībām. Šī doktrīna uzskata, ka cilvēku vajadzības būtībā ir tādas pašas un apmainās ar pamatbrīvību aizsardzību ekonomiskās sistēmas kontekstā, kas kalpo visai sabiedrībai kopumā, nevis labi savienotu elitāšu grupām.
Potenciāls
Humanitārā ētika sākas no viedokļa, ka cilvēki var tikai attīstīties īpašos apstākļos. Valdībām un ekonomikas sistēmām jābūt orientētām uz reālām vajadzībām, piemēram, pārtiku, pajumti, darbu un izglītību. Mērķis ir ne tikai novērst nežēlības un katastrofas, bet arī radīt sociālo pasauli, kurā maksimizētu katra cilvēka potenciāls. Potenciāls ir apslāpēts, piemēram, ja cilvēkiem nav likumīgu tiesību uz īpašumu, viņi ir spiesti strādāt ilgstošas stundas vai nav stabilas mājas kara vai ekonomisku grūtību dēļ.
Atbildība
Humanitārā ētika atzīst, ka cilvēktiesības ir saistītas ar atbilstošiem pienākumiem. Cilvēktiesību pārkāpumu novēršana, reaģēšana uz katastrofām un valdību un citu politisko dalībnieku uzvedības uzraudzība ir pozitīvs pienākums, kas jāuzņemas visām tautām un valstīm. Īsāk sakot, ne tikai cilvēkiem ir negatīvs pienākums izvairīties no kaitējuma cilvēkiem, bet viņiem ir arī pozitīvs pienākums aktīvi iesaistīties, kad ciešanas ir kļuvušas par normu.
Neitralitāte
Intervencei lielu ciešanu laikā ir jābūt neatkarīgai no visām politiskajām problēmām. Humanitārā ētika uzskata, ka pozitīvais pienākums mazināt ciešanas nenozīmē nekādu politisku vai reliģisku apņemšanos. Iejaucoties ārzemju strīdā, kas radījis, piemēram, lielu bēgļu populāciju, vienīgais rīcības kritērijs ir vajadzība. Humānisms pasaules mērogā atsakās ņemt vērā politisko piederību, un uzstāj, ka pozitīvi jāpalīdz ciešiem cilvēkiem neatkarīgi no viņu fona vai nostājas attiecībā uz politiskiem vai reliģiskiem jautājumiem.
Transformācija
Labdarība ir tikai humānisma sākums. Humānās ētikas galvenais princips ir transformācija. Ir viena lieta, lai iejauktos badā, tas ir vēl viens, lai pārliecinātos, ka šādas katastrofas vēlreiz nenotiek. Humānisms vēlas veidot institūcijas un attieksmi, kas reaģē uz tautām un viņu tiešajām vajadzībām, nevis tām, kas pieder pie “pareizās” politiskās partijas vai reliģijas. Humānisms cenšas lēnām revolucionizēt sabiedrības, lai novērstu nežēlības, cilvēktiesību pārkāpumus un visa veida vardarbību. “Neaizsargātības samazināšana” ir visu humānisma tuvākais gals. Pienākums ir vispirms aizsargāt, tad beidzot izveidot iestādes, kurās cilvēki var ne tikai izdzīvot, bet arī attīstīties.
