Jūsu peļņas potenciāls kā uzņēmuma īpašnieks ir atkarīgs no dažādiem faktoriem, ieskaitot jūsu valsts fiskālo politiku. Jebkuras izmaiņas valsts izdevumos un nodokļos ietekmēs jūsu ieņēmumus, kā arī jūsu klientu pirktspēju. Šī iemesla dēļ ir svarīgi labi izprast makroekonomikas diskrecionārās fiskālās politikas un automātiskos stabilizatorus. Tas ļaus jums veikt gudrākus ieguldījumus un saglabāt jūsu uzņēmuma uzplaukumu.
Kas ir diskrecionārā fiskālā politika?
Diskrecionārā fiskālā politika stabilizē ekonomiku. Tie stājas spēkā, kad valdība pieņem jaunus likumus, kas maina nodokļu vai izdevumu līmeni. Kopumā šie pasākumi tiek veikti vai nu lejupslīdes vai uzplaukuma laikā.
Piemēram, valdība var īstenot šāda veida fiskālo politiku ekonomiskās krīzes laikā, lai palielinātu kopējo pieprasījumu. Ja ekonomika uzplaukst, šie pasākumi palīdzēs ierobežot kopējo pieprasījumu. To mērķis ir novērst inflācijas vai recesijas plaisu. Tāpēc diskrecionārā fiskālā politika stabilizēs ekonomiku, ja pārpalikumi radīsies inflācijas un deficīta laikā lejupslīdes laikā.
Kopumā pēc politikas izmaiņu ieviešanas ir vajadzīgi seši līdz divpadsmit mēneši, lai pieredzētu būtiskus uzlabojumus. Dažiem pasākumiem, piemēram, izdevumu programmu un nodokļu likmju maiņai, var būt pagaidu stabilizējoša ietekme. Piemēram, valdība var samazināt nodokļus lejupslīdes laikā, lai novērstu ienākumus un pieprasījumu.
Automātisko stabilizatoru loma makroekonomikā
Tāpat kā diskrecionārā fiskālā politika, automātiskie stabilizatori līdzsvaro produkciju un pieprasījumu. Atšķirība ir tāda, ka valdības izdevumu un nodokļu likmju izmaiņas notiek bez apzinātas likumdošanas darbības. Citiem vārdiem sakot, Kongresam par tiem nav jābalso. Šie pasākumi var ietvert (bet ne tikai) nodarbinātības stimulus, nodokļu samazinājumus, progresīvu nodokli, subsīdijas lauksaimniekiem un bezdarba kompensāciju.
Piemēram, ja ekonomika palēninās un cilvēki zaudē darbu, valdība automātiski tērēs vairāk bezdarbnieka pabalstu. Ekonomiskās izaugsmes laikā cilvēki nopelnīs vairāk un maksās augstākus nodokļus, bet bezdarba līmenis samazināsies. Tāpēc valdība tērē mazāk bezdarba kompensācijai.
Automātisko stabilizatoru ierobežojumi
Automātiskās stabilizācijas politikas ierobežojums ir tāds, ka tas nedarbojas, ja inflāciju izraisa citi faktori, nevis tie, kas ietekmē kopējo pieprasījumu. Savukārt diskrecionārā fiskālā politika var risināt ekonomikas jautājumus, kas nav saistīti ar kopējo pieprasījumu.
Turklāt automātiskie stabilizatori nav risinājums mazāk attīstītajās valstīs, jo valstij ir jābūt labi attīstītai nodokļu un sociālās labklājības sistēmai. Turklāt tām var būt pārspīlēta ietekme uz valsts finansēm.
Piemēram, valsts aizņēmumi recesijas laikā palielinās, kas savukārt ierobežo privātajam sektoram pieejamos līdzekļus pētniecībai, ieguldījumiem un citiem faktoriem, kas citādi stimulētu ekonomisko izaugsmi. Ikreiz, kad palielinās valdības izdevumi, nauda nāk no kaut kur.
Gan automātiskajam stabilizatoram, gan diskrecionārai fiskālajai politikai ir savas priekšrocības un ierobežojumi. Viena lieta ir pārliecināta: automātiskie stabilizatori vien nepietiek, lai novērstu problēmu lejupslīdes vai inflācijas laikā. Šī iemesla dēļ valdības stabilizācija var būt nepieciešama, lai stabilizētu ekonomiku.
