Monetārā un fiskālā politika ir cieši saistīta un abām ir dziļa ietekme uz ekonomikas attīstību visā pasaulē. Fiskālā politika attiecas uz makroekonomikas varas svirām. Tas noslēdz budžetus, parādus, deficītu un valsts izdevumus. Monetārā politika bieži vien ir baņķieru rokās, un tā attiecas uz procentu likmēm, piekļuvi kredītiem un inflācijas līmeni.
Monetārā un fiskālā stabilitāte
Kopumā fiskālā un monetārā politika rada investīciju vidi. Tas nozīmē, ka tiesiskajai un monetārajai videi ir jāatbalsta veiksmīgi uzņēmēji un jānodrošina taisnīga peļņa no ieguldījumiem. Tas tiek panākts, veicinot ekonomisko stabilitāti, kas nozīmē, ka inflācija tiek kontrolēta un procentu likmes ir tādas, ka aizdevumi ir diezgan viegli. Likmes, kas ir pārāk augstas, kaitē ekonomikai, jo nauda ir pārāk dārga. Attīstībai jāņem vērā gan inflācija, gan likmes, un jāpanāk līdzsvars starp tiem.
Ārvalstu un iekšzemes parāds
Ar parādiem saistīti jautājumi ir gan monetāri, gan fiskāli jautājumi. Pārmērīgs parāds padara attiecīgo ekonomiku par sliktu risku, un starptautiskais kapitāls šādu vietu ignorēs. Parāds var nozīmēt gan iekšējo, gan ārējo parādu. Pirmais attiecas uz budžeta deficītu, bet pēdējais var nozīmēt tirdzniecības nelīdzsvarotību, ja valsts pērk vairāk nekā pārdod starptautiski. Parāds likvidē nepieciešamo likviditāti no valsts, kas savukārt var paaugstināt procentu likmes mājās. Nepieciešamie līdzekļi nav paredzēti, lai palīdzētu ekonomikas attīstībai un / vai sociālajiem izdevumiem.
Centrālā banka
Centrālā banka parasti ir atbildīga par monetāro politiku, jo valsts parasti ir atbildīga par fiskālo politiku. Dažas centrālās bankas, piemēram, Lībijā vai Ķīnā, atrodas valsts kontrolē, savukārt Anglijas Banka vai ASV Federālā rezerve ir privātas korporācijas. Katrā ziņā centrālās bankas mērķis ir kontrolēt monetāro politiku, lai gūtu labumu vietējai ekonomikai. Labus ekonomiskos laikus var papildināt ar vieglu naudu, savukārt stingrāki tirgi var būt stingrāki. Mērķis ir kontrolēt valūtas vērtību. Nepietiekama nauda, proti, lētāka nauda, var būt vajadzīgs stimuls ekonomikai, kas iezīmējas ar karogu, vai arī tā var būt vārti uz bēgušu inflāciju.
„Fiskālā telpa” un tās nozīme
„Fiskālā telpa” ir jēdziens, ko Apvienoto Nāciju Organizācija izmanto, lai atsauktos uz valsts budžeta finansiālo spilvenu. Tas nozīmē, ka valstij ir pietiekama valūta rezervē, lai finansētu sēklu naudas ieguldījumus, sliktu palīdzību, izglītību vai darba apmācību ekonomiskās attīstības un modernizācijas labad. Tādām parādsaistībām kā Grieķija vai Argentīna nav nekādas fiskālās telpas, un ekonomika cieš. Valstis, kuru eksporta nozari veicina valsts rīcība, piemēram, Ķīna, Baltkrievija vai Dienvidkoreja, ir ārvalstu valūtas rezerves un tādējādi tām ir tērēt naudu sociālajiem projektiem, kas dod labumu ekonomikai. Ārvalstu rezervju uzkrāšanās ir valūtas, kas valstī ienākušas veiksmīgu eksporta programmu dēļ. Pēc tam to var atkārtoti ieguldīt ekonomikā.
