Jau no mūsu tautas sākuma cilvēki pievienojās brīvprātīgajām organizācijām, lai palīdzētu saviem mazāk paveiktajiem kaimiņiem. Agrīnām kopienām bija brīvprātīgas ugunsgrēku un milicijas grupas, sieviešu sabiedrības un baznīcas palīdzības biedrības, lai padarītu dzīvi pieļaujamāku visiem. Vēlāk nāca trasta un fondi, ko nodrošināja bagātie, kuri ieraudzīja kopējo atbrīvojumu kā savu pienākumu. Tas būtu daudzus gadus pirms valdība iesaistījās ar juridiskiem aprakstiem, piemēram, 501 (c).
Pēc revolūcijas
Filantropija pirms revolucionārā kara lielākoties bija vietēja lieta. Publiskās slimnīcas, vietējās policijas un skolas bieži bija labdarības organizācijas. Pēc revolūcijas labdarības grupas kļuva institucionalizētas ar filantropiskām un sieviešu sabiedrībām, kuras spēlēja vadošās lomas. Sievietes tika uzskatītas par būtiskām - dominējošais noskaņojums bija tāds, ka viņi var “mīkstināt vīriešu sirdis” un saņemt viņus ziedot naudu.
Bagāta cilvēka mantojums
19. gadsimta beigās liela mēroga organizētā filantropija kļuva par bagātāko amerikāņu - rūpnieku un finanšu līderu - mantojumu. Andrew Carnegie ierosināja doktrīnu par pārvaldību, lai mudinātu savus kolēģus miljonārus uz filantropiju. Tika izveidoti tresti un fondi, un daudzi no tiem vēlāk kļuva par 501 (c), ko mēs šodien pazīstam.
Valdība iesaistās
20. gadsimta sākumā notika daudzas izmaiņas, kā valdība nodarbojas ar uzņēmējdarbības un bezpeļņas organizācijām. No 1913. līdz 1918. gadam Kongress pieņēma likumus, kas regulē nodokļus un nosaka nodokļu atbrīvojuma statusu labdarības organizācijām. 1918. gada Ieņēmumu likumā tika noteikti nodokļu atvieglojumi labdarības novēlējumiem. Tas bija svarīgi, jo tas deva stimulu bagātajiem ziedot labdarībai.
501 (c)
1954. gada Ieņēmumu likums noteica nodokļu kodus, kā mēs tos pazīstam šodien. Iekšējā ieņēmumu kodeksa 501. panta c) punktā noteikts, ka, lai baudītu atbrīvojumu no nodokļa, bezpeļņas iestādei jābūt organizētai un darboties tikai bezpeļņas nolūkos, un neviens no tās ienākumiem netiek novirzīts nevienam organizācijas loceklim. Likums saskaņā ar 170. pantu paredzēja atskaitīt iemaksas 501 (c) organizācijā.
Publiska informācija
Kopš 1943. gada Ieņēmumu likuma visām bezpeļņas organizācijām ir jāiesniedz 990. veidlapa, kas deklarē savus ienākumus un izmaksas. Visām 501 (c) (3) organizācijām jāziņo par ienākumu avotiem un visiem aktīviem un saistībām. Kods tika pārskatīts vēlāk, pieprasot, lai visas 501 (c) (3) atbrīvotās organizācijas padarītu 990. formāta datus pieejamus sabiedrībai. 501 (c) (3) attiecas uz Iekšējo ieņēmumu kodeksa šīs daļas sadaļu un apakšiedaļām.
