Austrumu Karību jūras reģiona valstu organizācija (OECS) ir starptautiska valdības organizācija, kas izveidota 1981. gadā, lai uzlabotu juridisko un cilvēktiesību aizsardzību, labas pārvaldības atbalstīšanu starp valstīm un veicinātu atkarību Austrumkarību reģiona valstīs. Dabas katastrofu, piemēram, viesuļvētras, apstākļos tā uzņemas atbildību un atbildību. Kopš 2011. gada OECS bija deviņi locekļi: Antigva, Barbuda, Britu Virdžīnu salas, Sentvinsenta, Grenadīnas, Angilja, Sentlūsija, Montserrata un Dominika. OECS izveide un pastāvēšana ir bijusi laba attīstības virzība dalībvalstīm, lai gan tai ir sava neveiksmju daļa.
Valdīšana
OECS būtiska iezīme ir tas, kā tā kļūst atbildīga dalībvalstu pilsoņiem. OECS iestādes vadošā iestāde tika ieviesta OECS dalībvalstīs, un tā ir augstākā lēmējinstitūcija. OECS iestādi veido dalībvalstu valdību vadītāji, lai veicinātu kopienas līdzdalību un pārvaldību. Tas nodrošina, ka dalībvalstīm ir iespēja piedalīties OECS turpmākajā novērtēšanā.
Ārējās attiecības
OECS integrācija maksimizē ieguvumus OECS teritorijās. OECS valstīm ir vienota tirdzniecības politika, kas iekļauta reģionālajās sarunu mašīnās Karību jūras reģionā (CARRICOM). OECS integrācija ir izstrādājusi reģionālu regulējumu un stabilu finanšu reģionu, lai veicinātu izmaksu dalīšanu reģionālajos projektos, piemēram, banku un finanšu sektoru kopīgā uzraudzībā. Tā ir guvusi labumu arī no tehnisko zināšanu apvienošanas un dalībvalstu finanšu un kapitāla tirgu kopīgas attīstības.
Finanšu satricinājums
Pasaules ekonomikas satricinājums ir skāris lielāko daļu nabadzīgo valstu, tostarp Karību jūras reģiona mazo salu jaunattīstības valstu. Ņemot vērā globālos ekonomiskos šķēršļus 2007.-2009. to stiprās puses, ir pakāpeniski kļuvušas par vājām vietām un pasliktinājušas viņu neaizsargātību pret globālās krīzes pārvarēšanu.
Dabas katastrofas
OECS dalībvalstis ir pakļautas dabas katastrofām. Saskaņā ar Pasaules Bankas datiem, no 2010. gada OECS valstis bija viena no visneaizsargātākajām pasaules valstīm pēc katastrofu skaita uz vienu iedzīvotāju un uz zemes platību. Kopš 2008. gada OECS spēju pārvaldīt pieaugošās katastrofas ir kavējuši ierobežotie resursi, ārvalstu tiešo investīciju (ĀTI) ieplūdes samazināšanās, tūrisma ieņēmumi un pārskaitījumi visās OECS valstīs. Organizēto struktūru un politikas trūkums, lai ierobežotu sekas, ir skārusi OECS valstis.
