1957. gadā Romā parakstītais Eiropas Ekonomikas kopienas (EEK) līgums tika izveidots, lai veicinātu dalībvalstu politisko un ekonomisko integrāciju. Sākotnējie locekļi bija Francija, Beļģija, Itālija, Nīderlande, Rietumvācija un Luksemburga. Citas valstis, piemēram, Austrija, Zviedrija, Lielbritānija, Dānija un Īrija, vēlāk pievienojās EEK. EEK tika pārveidota par Eiropas Savienību (ES) 1992. gadā pēc Māstrihtas līguma, kad dalībvalstis vēlējās paplašināt kopienas pilnvaras neekonomiskās jomās.
Vienotais tirgus
Dažreiz to sauc par iekšējo tirgu, EEK ir par šķēršļu novēršanu un esošo tirdzniecības noteikumu vienkāršošanu, lai ļautu dalībniekiem gūt maksimālu labumu no tirdzniecības. EEK veicina brīvu tirdzniecību ES un ir vērsta uz to, lai Eiropa kļūtu par vienotā tirgus ekonomiku. Šī kopiena ir ļāvusi dalībvalstīm iegūt tiešu piekļuvi 27 valstīm un 480 miljoniem cilvēku. EEK ir palīdzējusi padarīt uzņēmumus, kas veic uzņēmējdarbību ES dalībvalstīs, pazemināt savu produktu cenas, lai kļūtu konkurētspējīgākas un atceļot muitas nodokli precēm, ko pārvadā vai pārdod starp dalībvalstīm. Tas ir guvis labumu dalībniekiem, padarot to lētāku un vieglāk veikt darījumus ar citām ES valstīm un nodrošinot godīgu konkurenci. Vienotā tirgus veidošanās un tā sekojošais tirdzniecības pieaugums ir padarījis ES par nozīmīgu tirdzniecības spēku.
Vienota valūta
EEK dalībvalstīm ir vienota valūta - eiro. Valstis, kas izmanto eiro valūtu, tiek sauktas par eiro zonu. Eiro tika ieviests 1999. gadā, un tas kļuva par galveno Eiropas integrācijas faktoru. No 2011. gada aptuveni 329 miljoni ES pilsoņu tagad izmanto eiro kā savu valūtu un bauda tās priekšrocības. Šī vienotā valūta veicina tirdzniecību eirozonas robežās un ārpus tām, jo darījumu izmaksas ir samazinājušās un valūtas maiņas kursa izmaiņas ir mazākas. Dalībvalstīm vairs nav jātiek galā ar vairākām dažādām valūtām.
Cilvēku brīva pārvietošanās
ES 17. panta 1. punkts paredz, ka personām, kas ir EEK dalībvalstu pilsoņu pilsonības, un 18. panta 1. punktā katram Savienības loceklim ir tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot citās dalībvalstīs. Šengenas līguma parakstīšana 1985. gadā, kam sekoja Šengenas konvencija 1990. gadā, uzsāka robežkontroles atcelšanu starp iesaistītajām valstīm, radot brīvas pārvietošanās koncepciju. Tas ir svarīgi pilsoņiem, jo viņi var meklēt darbu citās ES valstīs, strādāt bez atļaujas, mācīties, dzīvot un baudīt vienlīdzīgu attieksmi pret pilsoņiem, ne tikai piekļuvi nodarbinātībai, līdzīgus darba apstākļus un visas citas sociālās un nodokļu priekšrocības.
Lauksaimniecības politika
EEK izveidoja vienotus cenu līmeņus 1962. gadā, kad dalībvalstis atguva pārtikas trūkumu. Šī stratēģija nodrošināja pašpietiekamību un nodrošinātību ar pārtiku, subsidējot lauksaimniecības pamatproduktu ražošanu, bet tas izraisīja arī vairāku produktu pārpalikumu. Cenu kontrole vēlāk tika reformēta 1992. un 2003. gadā, aizstājot subsīdijas par saražotajiem daudzumiem, maksājot lauksaimniekiem, lai garantētu viņiem pienācīgus ienākumus. Tas mudina lauksaimniekus ražot augstas kvalitātes produktus, meklējot jaunas attīstības iespējas, piemēram, energoefektīvus avotus, kas atbilst vides standartiem, nodrošina pārtikas nekaitīgumu un aizsargā augu un dzīvnieku veselību. Politika nodrošina, ka lauksaimnieki saglabā lauku ainavas, putnus un savvaļas dzīvniekus, saglabājot labas zemes stāvokli.
